15. ieroč. grenad. div.

Reiz bija bunkurs trīspadsmit,
Kur veči dzīvoja.
Kad granātu tur iemeta,
Tad sūdi pajuka.

Atskan sprādziens,
Un nobīstas pats velns.
Kur agrāk bunkurs stāvēja,
Tur paliek caurums melns.

Pie cepures mums nāve mirdz,
Un kaujā līdzi iet.
Dreb bailēs iednaidnieka sirds,
Kad iesākam mēs smiet.

Vaņķa laidies,
Ka vaļinki vien zib.
Jo mana roka nadzīgā,
Pie bārdas ķert tev grib.

Reiz bija bunkurs trīspadsmit,
Kur veči dzīvoja.
Kad granātu tur iemeta,
Tad sūdi pajuka.

Hei, velna veči,
Ko visu tie jau prot.
Uz pirkstiem staigāt, šnabi dzert,
Ausim mušas ķert.

Bet kas ar mums nav draudzīgi,
Lai labāk pajiet nost.
Jo neesam mēs saudzīgi,
Mēs šaujam tadus nost.

Kas vēl dzīvi,
Lai kopā turamies,
Jo tik un tā pēc nāves reiz
Mēs ellē tiksimies.

Vienalga, kāds ir šņabim trauks,
Vai spainis tas, vai stops.
Kad visu rīklē salejam,
Tad, piedzēries kā lops.

Nāc iekšā, dārgais,
Es šņabim uzsaucu,
Jo, kad reiz līķis būšu es,
Tad vairāk nedzeršu.